Tie, kas cietuši no kara traumām, cieš no ārkārtēja stresa un pilnīgas bezpalīdzības sajūtas – tomēr to var panākt maz
Ciemata pēdējie civiliedzīvotāji sajaucas pamestajā bērnudārzā, ko tagad palīdzēja darbinieki kā nedēļas frontes klīnika. Krāsaini automobiļi un multfilmas dzīvnieku sijas no jautrām tapām; Maza izmēra, tukšas gultas rindas, ko vienreiz lietoja nakts laikā pirms kara izciršanas, – izvietojiet šīs neaptraipītās, mīlestības dekorētās bērnudārtas blakus esošo telpu.
Pēc tam, kad bērnu māja, tagad ir gaidīšanas zāle slimniekiem un vecumā.
Galvenā psihologa Elena Pylaeva ir misijā. Šie pacienti ieradās pārbaudēs par dažādām sūdzībām – diabētu, sirds slimībām, hipertensiju -, taču viņa zina, ka tur ir vismaz viens vēl viens nosacījums: neredzams, imobilizējošs, iesakņojies un ignorēts.
Gandrīz trīs gadus ilgais bruņotais konflikts ir radījis dziļu psiholoģisku iejaukšanos Ukrainas austrumu civiliedzīvotājiem, taču stigmati, kas saistīti ar garīgās veselības problēmām, kopā ar medicīnas infrastruktūras sabrukumu kavē ārstēšanu un atveseļošanos.
Elena lūdz 20 vietējo iedzīvotāju grupu – galvenokārt vecākas sievietes, kas apģērbtas ziedu galvas lakatu, vilnas jakas un apakšdelma svārkus – ar viņu sarunāties, lai viņa varētu novērtēt viņu psiholoģisko veselību. Šis ir karš, kurā vecākie ir izrādījušies īpaši neaizsargāti, atsakoties pamest māju, kad citi ir aizbēguši.
Ilgstoša cīņa starp valdības spēkiem un Krievijas atbalstītajiem separātistiem ir pieprasījusi apmēram 10000 dzīvību un atkārtoti pakļāvusi civiliedzīvotājiem kaujas šausmas, bet valsts atbalsts ir sabrukis. Daudzi ir dziļi traumēti un izturējuši ārkārtēju stresu, pastiprinot pilnīgas bezpalīdzības izjūtu un pārvarot spēju tikt galā. Un tomēr viņi pretojas atbrīvojumam.
“Es esmu nobijies visu laiku,” saka 80 gadus vecā Nadiya Davidenko. “Es tikko gulēt vairs, vai tur kaujas vai nē.” Viņa atceras, kad Pavlopil bija miegains, mierīga kopiena – ne tas spoku ciems sista bombardēšanu, pinned starp mīnu lauku un iztukšoja tās iedzīvotājiem.
“Bet es nekad neesmu redzējis psihologu pirms un es neesmu gatavojas sākt tagad,” viņa piebilst sašutusi, pievelkot viņas galvas lakatus. “Labāk ej uz baznīcu un runā ar priesteri.”
Viņas draugs mani šņēmis: “Priesteris aizbēga mēnešus atpakaļ.”
Ukrainā ir liela pretestība pret psihoterapiju, kur dominē masu, patriarhāla kultūra un efektīvi padomdevēju licencēšanas mehānismi. Problēmu sarežģī kauns ko veicināja Padomju ja represīvās iestādes sniegtajiem psihiatrijai rīku sodu līdz ieslodzīšana politiskos disidentus ar patversmes, tādējādi vēl vairāk demonizing garīgās veselības problēmas.
“Mani mazbērni ilgstoši nevar apmeklēt mani, jo ir lobīšana,” Tanya saka, kad viņa gaida ārstu, lai pārbaudītu diabētu. “Šis karš ir zaglis un man ir nozagusi ģimene.”
Tatiana Ticona, MSF lauka koordinatore, paskaidro, kā neprognozējamais austrumu vardarbības ciklu ritms saasina stresu un trauksmi. “Konflikts vēl nav iesaldēts, bet reizēm tas var dot nepatiesu priekšstatu par normālu. Tas var šķist mierīgs un kluss, bet tad ļoti ātri mainās. “
Lulls nodrošina tik ļoti nepieciešamo atpūtu, bet arī ātri bailīgus civiliedzīvotājus, kas spiesti sevi turpināt cīnīties. “Mēs baidāmies no klusuma, kad kaut kas notiks,” saka 75 gadus veca Avdotija Buragina, kas gaida asinsspiediena testu, sarunājoties ar citiem pacientiem par nākamo palīdzību un pārtikas, zāļu un komunālo pakalpojumu cenu kāpumu. “Šeit mēs nedzīvojam. Mēs esam tikai izdzīvojuši. “
Iepriekšējā dienā, piecdesmit jūdzes tālāk uz ziemeļiem pa līniju, deviņus skolotājus pulcējās Krasnohorivka pamatskolā, kur vardarbība tagad ir iedibināta ikdienas dzīvē. Šī mazā valdības pilsēta, kas atrodas tuvu separātistu kontrolētai Doneckei, turpina izturēt japāņu uzbrukumus, smagās ugunsgrēka apmaiņas un nejaušības aplaupīšanu, kas trieciena daudzdzīvokļu dzīvokļiem.
Zem sarkanās gaismas spožuma rudimentārajā klasē psihologs Sergejs Šerbaks izvilka projicēšanas diapozitīvu komplektu un sāka mācīt skolotājus par to, kā atbalstīt traumētos skolēnus un vadīt personīgo izdegšanu un bailes.
Skolas direktora vietniece Olga Mashutina saka, ka apmēram puse no skolas 70 skolēniem, vecumā no 6 līdz 14 gadiem, uzrāda karas izraisītu stresu pazīmes un viņiem ir nepieciešams atbalsts psiholoģisko un uzvedības traucējumu pārvarēšanai.
Ar dienu, ir panikas lēkmes un brīnumaino mirkļi; daži ir atsaukti, neuzticīgi, pat neklātienē. Ar nakti ir bezmiegs, gultas slāpēšana un murgi. Šis modelis tiek atkārtots visā Donavas reģionā, kur notika karš, kur apmēram 8000 skolēnu apmeklē desmitiem skolu, kas atrodas netālu no frontes līnijas.
Karš ir atstājis postošu ietekmi uz bērniem, radot atkārtotus šoku un emocionālu traumu slāņus, kas var attīstīties posttraumatiskā stresa traucējumos (PTSS), mēnešus vai pat gadus vēlāk. Šis konflikts ir tas, ka viņi pirmo reizi pieredzējuši artilērijas aizsprostu teroru, radinieku zaudēšanas skumjas, kliedzošu vecāku sāpes, pārvietošanās satricinājums un sauszemes mīnu aizskarošie draudi.
“Apmēram 80 procenti var izārstēt sevi,” Sergejs, desmit gadu psihologs, tagad ir MSF reģionālās ārstu darba grupas loceklis, teica The Independent. “Bet apmēram 20 procenti no viņiem tiks smagi skartas un traumas pasliktināsies. Viņi nekad neaizmirsīs to, ko viņi redzējuši, un daudziem cīņas ir tālu no beigtas. “
Sesijas laikā skolotājiem tika mācīti elpošanas vingrinājumi, lai mazinātu stresu un konsultētu par miega nozīmīgumu, lai atveseļotos. Tas izraisīja zināmu strīdu.
“Kā mēs varam gulēt, kad šaušana mūs pamod?” Ieslodzīja viens skolotājs. “Bet šaušana ir apstājusies tagad, vai ne?” Sergejs mierīgi atbildēja (atsaucoties uz neseno pamiera, kas kopš tā laika ir sabrukusi). “Jā, bet pat tad, kad tas ir kluss, mēs tikai gaida šaušanas sākt no jauna.”
Pēc Sergeja ziņojuma: “Daudzi pieaugušie un bērni joprojām ir spiesti patvērumu pagrabstāvos no bombardēšanas, kas lielā mērā ietekmē viņu garīgo veselību.
“Tas ir galvenais skolotāju apmācības iemesls: ja viņi var būt mierīgi, bērni būs mierīgi. Tālāk mēs apmācām vecākus. Tas viss ir par to, kā uzlabot un stabilizēt loku ap pilsētas bērniem. “
Vīnogrades ciematu skolā, netālu no Azovas jūras frontes, bērnu psihologs Marija Jakovļeva saka, ka pat burbuļojošā balona skaņa var izraisīt akūtas šoka un bailes reakcijas.
Sveiki, mani sauc Elīza un es rakstu praktisku un iedvesmojošu blogu par dzīvi ar mājdzīvniekiem. Pirms daudziem gadiem neatlaidīga fiziskā slodze man ļāva piecelties no šķietami neuzvaramas slimības. Kopš tā laika par savu misiju esmu uzstādījusi palīdzēt citiem cīņā pret “Es negribu,” “Es nevaru” un “Man nav laika” nešķīsto trīsvienību. Sperot pirmo soli pretī fiziskām aktivitātēm, mēs nevaram paredzēt – varbūt nonāksim kādā patiesi brīnumainā vietā.
Es labprāt rakstu par dažādām tēmām, kuru mērķis ir uzlabot jūsu dzīves kvalitāti. Manas iecienītākās tēmas ir vingrinājumi veselības uzlabošanai, atziņas par bērniem un grūtniecību, kā arī vispārīgi padomi par interesantām un noderīgām lietām. Ar saviem saistošajiem un informatīvajiem rakstiem es iedvesmoju savu auditoriju dzīvot veselīgāku un pilnvērtīgāku dzīvi kopā ar saviem mīļotajiem ķepainiem.
